Runājot par mūžam interesanto igauņu un latviešu salīdzinājuma tēmu, jāatzīst, ka pirmie pie mums visbiežāk tiek raksturoti kā inteliģenti, tālredzīgi un inovatīvi, otrie – kā provinciāli, neapķērīgi un kūtri. Šis pieņēmums nu ir izrādījies pavisam aplams. Igauņiem, lai pie savas vēstniecības Maskavā pagājušā gada aprīlī dabūtu baru ar krievu nacionālistiem, vajadzēja grūstīt bronzas kareivja statuju un uzrakņāt veselu kapsētu Tallinas centrā. Latviešiem šā paša rezultāta panākšanai pietika uztaisīt tikai vienu filmu. Arī par vēsturi, protams.

 

Egila Šņores režisētais, eiroparlamentāriešu Ineses Vaideres un Ģirta Valda Kristovska iniciētais un Eiropas Parlamenta Nāciju Eiropas grupas sponsorētais kino darbs ir spilgts politiskas propagandas paraugs šā vārda labā nozīmē. Filmai atšķirībā no vairuma latviešu dokumentālā kino darbu ir labs scenārijs, lieliska montāža un mūzikas atlase, profesionāli veidoti specefekti un izteiksmīgi lasīts aizkadra teksts. Jāuzteic arī arhīva kinomateriālu, kā arī runājošo personāžu izvēle – Normans Deiviss vien ir ko vērts! Filmas ideoloģiskais vēstījums ir nepārprotams, ticams un skaidrs. Filmai ir labs temps, un to skatīties ne mirkli nekļūst garlaicīgi. Visas šīs lietas padara šo filmu par nopietnu ieguldījumu Latvijas propagandas kino fondā, un tādēļ jācer, ka to noskatīsies arī ievērojams skatītāju skaits.

 

Protams, pirmās sajūsmas uzturēšanai šo filmu varbūt patiešām ir vērts rādīt kinoteātrī. Taču tai diez vai piemīt kādas specifiski kinematogrāfiskas kvalitātes – tā drīzāk ir televīzijas filma. Tieši kā televīzijas filma tā arī vislabāk sasniegs savu skatītāju. Vispirms tā ir lieliska Latvijas atbilde uz Krievijas režīmam lojālo televīzijas kanālu nemitīgo propagandas kanonādi par latviešu “fašismu”, par “nebijušo okupāciju”, par “šausmīgo aparteīdu” pēc neatkarības atgūšanas, par zvērīgo nacionālistu necieņu pret “atbrīvotāju” veterāniem un tamlīdzīgi. “Padomju stāsts” ir pirmais mēģinājums runāt par neseno vēsturi ar tiem pašiem spilgtas, krāsainas un efektīvas propagandas līdzekļiem, ar kādiem Krievija mēdz skalot smadzenes saviem pilsoņiem un līdzskrējējiem “tuvajās ārzemēs”. Tādēļ nav brīnums, ka tieši šīs valodas izmantojumu Krievijā sāpīgi pārdzīvo, kā to redzējām protestos pie mūsu vēstniecības Čapligina ielā. Acīmredzot, līdz šim tur daudzi iedomājās, ka mūsdienīga savas platformas propaganda ir tikai Kremļa un tam lojālo naudīgo telekompāniju prerogatīva.

 

Pēc filmas parādīšanās Latvijā daudz tika runāts par tās “vēsturisko objektivitāti”. Es negrasos vērtēt šo filmu šādās kategorijās, jo nedomāju, ka jebkādu priekšstatu par vēsturisku objektivitāti būtu iespējams gūt no televīzijas filmām. “Objektivitāte” perspektīvu dažādības un detaļu pārzināšanas ziņā ir iegūstama, ilgstoši sēžot pie grāmatām un arhīvu materiāliem, nevis stundu paskatoties uz kustīgām bildītēm televīzijas ekrānā. Tas attiecas pat uz visizcilākajiem dokumentālā kino darbiem, kā Romma “Parastais fašisms”. Propagandas kino nav zinātne; tā ir pavisam cita kultūras sistēma, kas operē ar spilgtiem simboliem, mobilizējošiem tēliem, nepieciešami vienkāršotiem un visiem saprotamiem skaidrojumiem. Taču šāds kino reizēm sabiedrībai nav mazāk vajadzīgs par zinātni ar visu tās neitralitāti un uzmanību pret detaļām.

 

Tādas lietas kā Ukrainas golodomors, Katiņa, čekistu draudzība ar Gestapo, GULAGs Eiropā dažam labam ir vairāk, nekā nepieciešams atgādināt. Tas ļautu kaut nedaudz saprast, ar kāda režīma lepnu mantinieci mums ir darīšana šodienas Krievijas personā.

 

Nav jābūt vēsturniekam, lai pamanītu, ka, no vēstures skatu punkta raugoties, filmā tomēr ir arī diezgan daudz dažādu blēņu. Hitlers 1930. gados vēl neplānoja plānveidīgu genocīdu pret ebrejiem – visiem labi zināms, ka šis lēmums tika pieņemts 1942. gadā Vanzē konferencē Berlīnē. Arī nacistu un komunistu ideoloģiskā tuvība filmā tiek pārspīlēta līdz bērnudārza uztveres līmenim. Jebkuram daudzmaz saprātīgam cilvēkam tomēr ienāktu prātā pavaicāt, kā tad tas īsti nācās, ka it visur Rietumeiropā vissīvākie nacistu ienaidnieki bija tieši komunisti un sociāldemokrāti – un ne jau katoļi, konservatīvie vai dažādu nokrāsu nacionālisti, ar kuriem sevi droši vien identificē Kristovskis un Vaidere. Visuzkrītošākās dumjības tomēr filmā tiek stāstītas par Marksu, kurš, lūk, esot “modernā genocīda ciltstēvs”. Netaisos šeit aizstāvēt veco Kārli, jo viņš patiešām ir vainojams daudzās 20. gadsimta zvērībās – kā dzērājs, kurš aizmirsis uz bāra letes pielādētu revolveri. Taču apgalvot, ka Markss “Reinas avīzē” esot aizstāvējis veselu tautu fizisku iznīcināšanu, nozīmē vienkārši melot. Tiesa, viņš patiešām runā par tautu atkritumiem (Völkerabfälle), serbiem, īriem, slovākiem, ko arī filmā daudzkārt sajūsmināti citē. Taču viņš runā par asimilāciju, nevis genocīdu. Var jau būt, ka kādam “nāciju Eiropā” šīs lietas liekas līdzvērtīgas. Taču tad būtu jāņem vērā, ka arī dižais latviešu draugs Garlībs Merķelis uzskatīja, ka kulturālas izaugsmes vārdā pašiem latviešiem tomēr būtu labāk, ja tie tiktu asimilēti. Tajos laikos ļaudis vienkārši tik augstu nevērtēja etnisko un lingvistisko dažādību, kā to dara šodien.

 

Lai nu kā, ideoloģiskais darbs ir paveikts godam, savukārt vērtēt filmu “vēsturiskās objektivitātes” kategorijās droši vien nemaz nav nepieciešams. Cerams, ka rietumos filmu noskatīsies ievērojams daudzums skatītāju. Tā noteikti ir cienīga atbilde tiem, kam joprojām patīk rīdīt cilvēkus pret Baltijas valstu demokrātijām ar “fašisma atdzimšanas” un “vēstures pārskatīšanas” saukļiem.