Par kredītņēmēju tagad rūpējas vairāk. Jālemj viņam pašam

Ja tomēr klients izvēlētos riskēt un līgumu slēgt, tad, dokumenta pārdesmit punktus mājās sešreiz pārlasījis, aprunājies ar juristu, iespējams, viņš pārdomātu par labu pieticīgākai, bet drošākai dzīvei. Bet kopumā – ja visapkārt dzirdamajās un redzamajās reklāmās būtu nosauktas aizdevuma gada procentu likmes un vēl citi papildu maksājumi, potenciālais aizņēmējs, iespējams, nedaudz parēķinot ar kalkulatoru, saprastu, ka iecerētais kredīts ir smagums, kas nav paceļams un pie baņķiera nemaz neietu. Savukārt, ja potenciālais kredīta devējs rūpīgi izvētītu apmeklētāja ienākumus, ielūkotos datubāzē, kur redzama klienta iepriekšējā kredītvēsture, tikpat iespējams, ka atzītu– atvainojiet, bet nevaram...

Ja tas viss būtu noticis pirms gadiem četriem pieciem, tad mūsu valstī būtu daudz mazāk ģimeņu, kuras zaudē visu, tikai ne parādus… Tomēr šādi skaidri nosacījumi nu ir ietverti grozījumos Patērētāju tiesību aizsardzības likumā un jaunajos Ministru kabineta noteikumos „Noteikumi par patērētāju kreditēšanu”, un normas spēkā stājušās 2011. gada 1. janvārī.

Likuma grozījumi saistībā ar kreditēšanu

Saistībā ar kreditēšanu likumā nozīmīgi ir divi grozījumi.

No 1. janvāra kredīta devējam ir pienākums izvērtēt patērētāja spēju pirms kreditēšanas līguma noslēgšanas atmaksāt kredītu (iepriekš šāda prasība bija tikai bankām). Novērtējums ir jāveic arī tad, ja kreditēšanas līguma darbības laikā puses vienojas ievērojami palielināt kredīta summu. 

Patērētāja spēja atmaksāt kredītu tiek vērtēta, pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no paša patērētāja. Taču, ja nepieciešams, kredīta devējs patērētāja maksātspēju var vērtēt, arī pamatojoties uz ziņām, kas iegūtas no datubāzēm par personas ienākumiem  un uzņemto maksājumu saistību izpildi. 

„Latvijas Banka ir paveikusi vērā ņemamu darbu sava kredītreģistra pilnveidošanā, tagad pieeja tam būs arī nebanku kreditoriem. Tādējādi tiks novērsta situācija, ka tad, ja nenokārtotu saistību dēļ cilvēkam bankā aizdevumu vairs nedeva, viņam bija iespēja doties pie nebankas aizdevēja un kredītu ātri saņemt. Tādējādi tagad šī maksātspējas pārbaude būs kļuvusi vieglāka,” skaidro Ekonomikas ministrijas Iekšējā tirgus departamenta vecākā referente Linda Duntava.

"Ja nepieciešams, kredīta devējs patērētāja maksātspēju var vērtēt, arī pamatojoties uz ziņām, kas iegūtas no datubāzēm."

Savukārt patērētājam tagad ir tiesības atteikties no kreditēšanas līguma 14 dienu laikā, nesniedzot nekādu pamatojumu. Lai atteiktos no kreditēšanas līguma, viņam tas rakstiski jādara zināms kredīta devējam 14 dienu laikā no līguma noslēgšanas dienas vai dienas, kad saņemti līguma noteikumi.

Patērētāja pienākums - pēc paziņojuma nosūtīšanas nekavējoties atmaksāt kredīta devējam saņemto kredīta summu, jo līdz atmaksas dienai par saņemto kredīta summu var tikt rēķināti procenti atbilstoši līgumā noteiktajai aizņēmuma procentu likmei. Savukārt kredīta devējam par līguma laušanu nav tiesību pieprasīt nekādu citu kompensāciju.

Likums gan noteic, ka, atsakoties no kreditēšanas līguma preces vai pakalpojuma iegādei,  atteikuma tiesības neietekmē pirkuma līguma spēkā esamību un patērētājam būs jāmeklē citi pirkuma finansēšanas ceļi.

Ar grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā cieši saistīti MK 28.12.2010. noteikumi Nr. 1219 „Noteikumi par patērētāja kreditēšanu”.

Eiropas Parlamenta direktīva un tās ieviešana Latvijā

Minētie normatīvie dokumenti nav radušies gluži tukšā vietā: arī iepriekš likums, protams, regulēja patērētāja tiesību aizsardzību, un spēkā bija 25.08.2008. MK noteikumi Nr. 692 „Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu”.

Pēdējie normatīvo aktu jauninājumi izstrādāti galvenokārt tādēļ, lai mūsu valsts tiesību aktos ieviestu Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa Direktīvas 2008/48/EK prasības, kā arī lai papildus noteiktu prasības tādiem patērētāja kreditēšanas līgumiem, ko minētā direktīva neregulē. (Tā neattiecas uz virkni patērētāja kreditēšanas līgumu, tai skaitā kredītiem zem 140,5 latiem (EUR 200) un virs 52,7 tūkst. latu (EUR 75 000), operatīvo līzingu un līgumiem, kuru atmaksa ir nodrošināta ar nekustamā īpašuma hipotēku, īstermiņa kredītiem u.c.)

Taču, kā skaidro L. Duntava, Latvijā ir izmantots direktīvas nosacījums, ka ES dalībvalstis ir tiesīgas ieviest un saglabāt savas patstāvīgās tiesību normas tajās jomās, kur minētais dokuments neparedz saskaņotus noteikumus.

„Mēs neesam ieviesuši nekādus izņēmumus attiecībā uz kredītu summām, jo esam pārliecināti, ka patērētājs ir jāaizsargā jebkurā gadījumā. Piemēram, ir mazie kredīti (gan SMS kredīti, gan arī citi īstermiņa aizdevumi), kur gada procentu likmes dažkārt sasniedz pat 1000 procentu. Tādēļ nav nekāda pamatojuma šos patērētājus neaizsargāt, pat ja viņi aizņēmušies, piemēram, 50 vai 100 latu.”

"Patērētājam tagad ir tiesības no kreditēšanas līguma atteikties 14 dienu laikā, nesniedzot nekādu pamatojumu."

Ņemot vērā riska līmeni, patērētājam tāda veida kreditēšanas pakalpojumos kā līgumiem, kas noslēgti nekustamā īpašuma iegādei vai patērētāja kreditēšanas līgumiem, kuru atmaksa ir nodrošināta ar nekustamā īpašuma hipotēku, kā arī kredītiem, kas nodrošināti ar kustamas lietas ķīlu un īstermiņa kredītiem, par kuru izmantošanu tiek prasīta maksa, noteikumi noteic minimālās prasības patērētāju interešu aizsardzībai, paredzot nacionālo regulējumu. Tas jo īpaši attiecināms uz kreditēšanas pakalpojuma reklāmu un līgumā norādāmo informāciju.

Latvijas Komercbanku asociācijas juriskonsulte Ketija Tola (kura piedalījusies jauno MK noteikumu izstrādes darba grupā), uzsverot, ka asociācija kopumā atbalsta izmaiņas normatīvo aktu regulējumā, tomēr norāda: „Būtībā noteikumi tika pieņemti tāpēc, ka bija jāievieš direktīva 2008/48/EK. Asociācijas nostāja bija (un to mēs paudām arī starpministriju sanāksmē), ka šo pilnās harmonizācijas direktīvu vajadzētu attiecināt tikai uz tiem kredītu līgumiem, kas tajā ir norādīti.

Saskaņošanas process bija diezgan ilgstošs, un tika panākta vienošanās, ka jaunie MK noteikumi nav attiecināti uz operatīvo līzingu, kā arī atsevišķi nosacījumi - uz hipotekārajiem kredītiem. Protams, bankām nav iebildumu par to, ka tiek noteiktas prasības par līgumu saturā obligāti iekļaujamo informāciju: tas nav nekas īpaši jauns, jo to regulēja arī iepriekšējie MK noteikumi.”

Direktīvas prasības, starp citu, normatīvajos aktos ieviestas ar novēlošanos: pērnā gada jūlijā Latvija saņēma Eiropas Komisijas oficiālu paziņojumu par pārkāpumu, neievērojot noteiktos termiņus.

Līgumā vairāk informācijas un iespēja izpētīt projektu

„Tiešām, arī MK noteikumos Nr. 692 kreditēšanas līgumā iekļaujamā pamata informācija bija noteikta,” skaidro L. Duntava. „Taču tagad tā ir sīkāka un klāt nāk tādas pozīcijas, kas līdz šim īpaši izdalītas nebija. Svarīgākais ir tas, lai patērētājam būtu pilnīgi skaidrs, kādas ir kredīta izmaksas, attiecīgi – cik daudz viņš ir aizņēmies, kādas ir procentu likmes un citi iespējamie maksājumi, piemēram, par kontu apkalpošanu un tamlīdzīgi; kāda būs maksājumu gala summa, kādā veidā maksājumi tiek veikti – to biežums, skaits, apmērs; vai jāatver kādi papildu konti, jāslēdz līgumi par citiem obligātiem pakalpojumiem, piemēram, apdrošināšanu (kas saskaņā ar iepriekšējiem noteikumiem nebija īpaši jānorāda), kā arī informācija par patērētāja tiesībām.

Piemēram, tiesības uz pirmstermiņa atmaksu, tiesības atteikties no kreditēšanas līguma un tiesības saistībā ar preču vai pakalpojumu iegādi kredītā (saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma pēdējiem grozījumiem). Cita starpā līgumā jānorāda arī uzraudzības iestāde, kas Latvijā ir Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, lai patērētājiem būtu pilnīgi skaidrs, kur var griezties, ja rodas kādas problēmas.

Iepriekšējo 10 obligāto pozīciju vietā kreditēšanas līgumā tagad paredzētas divdesmit divas.”

Veidlapa ar iepriekšējo informāciju: pakalpojumu salīdzināšanas iespēja vai birokrātiskais slogs

Gluži jauna prasība ir klientam obligāti sniedzamā pirmslīguma informācija.

„Pirms līgums tiek noslēgts, patērētājs veidlapas formā saņems informāciju par galvenajām kredīta izmaksām; šīs veidlapas visā Eiropas Savienībā ir vienādas (to nosaka direktīva). Izmantojot šo veidlapu, patērētājs var salīdzināt dažādu kredītdevēju piedāvājumus un izvēlēties sev izdevīgāko, lētāko un piemērotāko. Nekā tāda līdz šim nav bijis,” stāsta L. Duntava.

„Papildus šai veidlapai patērētājam ir tiesības pieprasīt līguma projekta eksemplāru (un bankām tas obligāti jāizsniedz, ja tās vēlas slēgt līgumu ar patērētāju), lai varētu mājās vai, sazinoties ar kādu juristu, to izstudēt un izvērtēt visus dokumentā ietvertos nosacījumus. Tam patiešām ir vajadzīgs laiks, jo līgumu teksts ir sarežģīts un tajā ne vienmēr viegli orientējas pat cilvēki ar juridisko izglītību. Protams, ka vidusmēra patērētājam tas ir ļoti grūti – turpat bankā izlasīt, censties visu aptvert apstākļos, kad aiz viņa rindā, piemēram, stāv vēl desmit cilvēku. Tā nebija problēma tikai Latvijā, bet arī citur.

Vācijā, piemēram, tika veikts pētījums - cilvēki devās uz bankām un lūdza iedot kreditēšanas līguma projektu līdzi izlasīšanai. No 25 apsekotajām bankām 24 atteicās to darīt. Tas apliecina, ka šī nav tikai Latvijas, bet Eiropas mēroga problēma, kas attiecīgi ar šo direktīvu arī tiek risināta.”

K. Tola tomēr norāda: „Patērētāja tiesību aizsardzības labad tiešām ir ļoti svarīgi, lai viņam būtu iespēja savlaikus saņemt līguma projektu, izpētīt un saprast, cik tas ir piemērots. Man šķiet, ka tas ir lietderīgāk, nekā klientam izsniegt šo pirmslīguma veidlapu, jo arī tur ir ļoti daudz informācijas; cilvēki var nesaprast un neatšķirt, ka tas nav īstais līgums.”

Viņa pauž viedokli, ka veidlapas bankām zināmā mērā būs kā birokrātiskais slogs. „Taču saprotam, ka tādas ir ES prasības; līdz 1. maijam ir pārejas periods, kad bankām jānodrošina atbilstība šiem noteikumiem, un bankas to arī darīs.”

Jauno noteikumu prasības attiecībā uz kreditēšanas līgumā norādāmo informāciju un pirmslīguma informācijas sniegšanu stāsies spēkā 1. maijā. Līdz tam kreditēšanas līgumiem ir piemērojamas MK 25.08.2008. noteikumu Nr. 692 „Noteikumi par patērētāju kreditēšanu” prasības.

Reklāmās – ne tikai solījumi

Līdz ar jauno noteikumu spēkā stāšanos arī aizdevumu piedāvājumu reklāmas, šķiet, zaudēs savu medaino saldumu. Jo tagad ir prasība ne tikai pateikt, kādus labumus viegli iegūstamā nauda dos, bet arī – cik par šo pakalpojumu patiešām būs jāmaksā.

„Ar to ir par maz, ja cilvēkam pasaka aizņēmuma likmi, kas varētu būt arī salīdzinoši maza, lai novērtētu, vai attiecīgais kredīta piedāvājums tiešām ir tik izdevīgs, kā to reklamē, vai tas tiešām ir patērētājam piemērots. Direktīva 2008/48/EK nosaka: norādot informāciju par kredīta izmaksām vai, piemēram, aizņēmuma procentu likmi, ir jānosauc arī kredīta kopējā summa, kas būs jāatdod, kā arī gada procentu likme, kas vismaz aptuveni parāda kredīta reālās izmaksas, un veicamie ikmēneša maksājumi.

Ja kredīts tiek ņemts precei vai pakalpojumam, tad ir jānorāda arī pirmās iemaksas (ja tāda ir) apmērs. Reklāmā jāmin arī papildu pakalpojumi, kas patērētājam būs obligāti jāiegādājas, lai kredītu saņemtu. Tas īpaši raksturīgs tādiem aizdevumiem kā automašīnu līzings, kur nozīmīga ir informācija par to, ka būs obligāti nepieciešama apdrošināšana vai citi papildu pakalpojumi. Ļoti pievilcīgs var šķist piedāvājums, ka jauna automašīna kredītā, piemēram, izmaksās simts latu mēnesī, bet cilvēks ļoti bieži pat neiedomājas, ka būs nepieciešama arī KASKO apdrošināšana, kas būs dārgāka par simts latiem un obligātās tehniskās apkopes, kas arī nav lētas.

Cilvēkam bez izsmeļošas informācijas ir ļoti grūti aptvert šos obligātos papildmaksājumus, ar kuriem viņš it kā nemaz sākotnēji nav rēķinājies, un izvērtēt, vai vispār šādu kredītu spēs uzņemties vai ne. It kā šķiet, ka reklāmā norādāmais apjoms ir milzīgs, bet pilnīgai skaidrībai tas tomēr tiek prasīts. Lai cilvēkam būtu izprotams, ko viņš uzņemas.

No rudens nebanku kreditori – tikai komercsabiedrības

Nobeigumā vēl mazliet par to, kādēļ tik ļoti aizkavējās Direktīvas 2008/48/EK ieviešana Latvijas normatīvajos dokumentos.

„Pirmkārt, ļoti ievilkās Patērētāju tiesību aizsardzības likumu grozījumu apstiprināšana, kas pārņem daļu direktīvas prasību un nosaka deleģējumu MK noteikumiem par patērētāja kreditēšanu, jo ar šiem grozījumiem tika plānots ieviest arī nebanku kreditoru licencēšanas sistēmu. Valdība ilgi nespēja izlemt, ko darīt ar šiem nebanku kreditoriem - licencēt vai nelicencēt, domas dalījās, viedokļi mainījās. Rezultātā tomēr Patērētāju tiesību aizsardzības likumā apstiprināja grozījumus, kas paredz šo licencēšanas sistēmu ieviest.

Līdz 1. martam Ekonomikas ministrijas speciālistiem ir jāizstrādā MK noteikumu projekts par šī licences saņemšanas kārtību. Pēc šo noteikumu pieņemšanas tiks uzsākta licenču izsniegšana, un no 1. novembra stāsies spēkā prasība, ka visiem nebanku kreditoriem, kuri vēlas sniegt kreditēšanas pakalpojumus, ir jābūt licencei. Pie viena ir sašaurināts arī to personu loks, kuras var izsniegt kredītus: ja tagad tās ir arī fiziskas personas, turpmāk nodarboties ar šo pakalpojumu būs atļauts tikai kapitālsabiedrībām.

"Gluži jauna prasība ir klientam obligāti sniedzamā pirmslīguma informācija."

Fizisko personu darbībā bija vērojami ne tikai krāpšanās gadījumi, bet arī izvairīšanās no nodokļu nomaksas. Valsts ieņēmumu dienestā pagājušā gada vidū bija reģistrējušies tikai četri kreditori - nodokļu maksātāji. Ja salīdzinām ar to, cik daudz ir sludinājumu ar piedāvājumiem izsniegt kredītus, var secināt, ka šajā laukā ēnu ekonomika zeļ un plaukst un nodokļu apjoms, kas aiziet garām valstij, ir ievērojams.

Šeit, protams, nav minēti visi, bet tikai galvenie jaunumi, ko normatīvie akti ieviesuši no 1. janvāra. Par izmaiņām lombardu darbībā LV.LV gaidāma atsevišķa publikācija.

Taču nobeigumā pārdomām citāts no K. Tolas sacītā saistībā ar normatīvajos aktos paredzēto rīcību iedarbīgumu: „Ja ir attiecīga ekonomiskā situācija un ļoti liela vēlme kredītu iegūt, tad, manuprāt, darbojas jau citi principi un nekādas veidlapas un brīdinājumi nepalīdzēs.”

Savukārt L. Duntava domā tā: „Zināma sociālā atbildība jāuzņemas arī kredīta devējam, jo, pamanot reklāmas ar piedāvājumu saņemt kredītu personām ar negatīvu kredītvēsturi vai kredītu uz godavārda Jaunā gada svinībām, ir redzams, ka noteikta bezatbildība kredīta saistību uzņemšanā tiek veicināta arī no kreditoru puses.

Protams, nevar piespiest patērētāju iepazīties ar informāciju par kredītu vai izlasīt līgumu, pirms to paraksta, tomēr šādiem cilvēkiem tad būtu pašiem jāuzņemas pilna atbildība par šī lēmuma sekām. Pasākumu iedarbīgums attiecīgi būtu jāvērtē no to patērētāju aspekta, kam šī informācija interesē un ir nepieciešama, bet līdz šim ir bijušas ierobežotas iespējas to iegūt. Jo arī kredīta devējiem vajadzētu būt ieinteresētiem zinošos klientos, kas pieņem ekonomiski izsvērtus lēmumus, apzinās saistības un to nepildīšanas sekas.”