No Lietuvas nedēļas žurnāla "Veidas" sabiedrībai "Prime consulting" pasūtītā pētījuma izriet, ka 96 procenti Lietuvas pilsētu iedzīvotāju atzīst - krīze likusi saprast: neesam mācējuši pienācīgi rīkoties ar naudu. Liela daļa aptaujāto piekrīt, ka neņemtu bankās kredītus un vairāk taupītu. Man šis procents gan šķiet pārlieku augsts, jo visos laikos ir cilvēki, kas dzīvo "no rokas mutē". Pat tad, ja šis procents būtu mazāks, tomēr varam secināt: daudzi no mums savu finanšu jautājumos bieži kļūdījušies.

Izdot vairāk nekā nopelnīts, pārāk daudz aizņemties, neplānot savus izdevumus un dzīvot bez uzkrājumiem - tādas finanšu eksperti min lielākās iedzīvotāju kļūdas. Tādas esot pieļautas visus piecpadsmit gadus pēc komercbanku kraha Lietuvā 1994.-1996. gadā līdz pat tagadējai ekonomiskai krīzei, un par tām dārgi jāmaksā.

Dažs labs ilgu laiku naudiņu (ja tāda bijusi) pēc banku krīzes glabājis "zeķē". Bet cilvēku atmiņa ir īsa. Pēc piecpadsmit gadiem - atkal jaunās nepatikšanās ar bankām. Šoreiz bez jēgas ņemot kredītus un nezinot, kā parādus atdot. "Eirobarometra" apsekojums rāda, ka trešdaļai lietuviešu jau sākot pietrūkt naudas, lai iegādātos pārtiku.

Iedomātās gaidāmās pārticības apmāti

No 2005. gada līdz 2008. gadam daudzas jaunas ģimenes kredītā pirka paši savu dzīvesvietu - dzīvokli vai māju. Nekustamo īpašumu gādāja, rēķinoties ar tā brīža tendenci, ka ģimenes ienākumiem noteikti jāaug. Bet notika pretējais. Iegādāto mājokļu vērtība dramatiski kritās, bet ienākumi - pārsvarā algas - saruka. Cilvēki bija pārvērtējuši savas iespējas.

Arī kaimiņu dēla ģimene pirms diviem gadiem nopirka dzīvokli kredītā. Tagad kaimiņiene stāsta, ka abiem jaunajiem krietni "apcirptas" algas un pēc ikmēneša kredīta nomaksas daudz pāri nepaliekot. Tomēr visā savs labums: jaunie biežāk apciemojot - sanākot jaukas ģimenes pusdienas. Jaunā ģimene nopirkusi trīsistabu dzīvokli, bet varbūt kopdzīves sākumā būtu pieticis ar vienistabas?

"Ceļojiet tagad - maksājiet vēlāk!" - šādi aicinājumi skanēja pa radio, un šo prieka vēsti mums nesa līksmas diktoru balsis no televizoru ekrāniem, kur palmu ēnā gozējās smaidīgi atpūtnieki. Tagad pat glancēto žurnālu lappusēs intervētie elites (nu tie, kam ir nauda) pārstāvji atzīst, ka esot spiesti atteikties no eksotiskiem ceļojumiem. Nu cilvēki atzīst, ka pat ar vidējiem un maziem ienākumiem būtu varējuši kaut cik ietaupīt. Bet - ja nākotne izskatījās tik rožaina - ko gan tad saspringt?

Cik bieži ar līdzjūtību un smaidu uzklausīts vecāka gadagājuma līdzcilvēku klusais atgādinājums - kaut ko vajag nolikt melnajām dienām, nevajadzētu aizmirst, ka dzīvē nav tikai baltās dienas un treknie gadi.

Lielo tirdzniecības centru menedžeri stāsta, ka pircēji ievērojami mazāk pērk pusfabrikātus un gatavus ēdienus, vairāk - produktus, ko gatavot mājās. Slikti, protams, ka naudas mazāk, bet savs labums arī, jo mājās gatavots ēdiens lētāks un veselīgāks.

Kļūdījās citi... bet ko mēs paši?

Kas kļūdījās, un kas vainīgs - bankas vai cilvēki? Protams, daļa vainas gulstas uz bankām - viegli pieejamie kredīti un vēl reklāma, reklāma, kas aicina - nāciet un ņemiet! Bet kas tad bankai? Mājokļu pircēji turpmākos divdesmit gadus maksās lielus procentus par īpašumiem, kuru vērtība kritusies gandrīz vai par piecdesmit procentiem. Treknajos gados baņķieri mūs aicināja ņemt kredītus, bet tagad vienbalsīgi pārmet, ka esam to darījuši pārāk vieglprātīgi.

Vai nu būtu jātic visiem - bankām un kredītsabiedrībām, arī investīciju sabiedrībām -, kas aicina mūs pirkt Āzijas reģiona valstu uzņēmumu akcijas (lielākajai daļai no mums diez vai ir kāda sajēga par akcijām), kredītā iegādāties trenažierus, dažādus marinēšanas un sutināšanas katlus un citas vērtīgas ierīces. Nevajadzētu aizmirst, ka banku finanšu eksperti, kas mūs aicināja ņemt kredītus un tagad māca taupīt, ir banku cilvēki un, ja banka maksā algu, tad eksperts arī strādā bankas labā.

Saņemot dunkas un pēc pamatīga kritiena uz kādu laiku tiešām kļūstam prātīgāki. Un vienmēr dzīvo cerība, ka iegūtā mācība neies secen.

Man personīgi (un domāju, ka tādu ir vairāk) krīze krietni uzlabojusi atmiņu - labāk par visiem Bilobil preparātiem. Es atcerējos, ka protu adīt un ka drēbju skapis nebūt nav tukšs. Šogad siltas zeķes visai ģimenei tika par brīvu!