Pagaidu aizsardzība pret vardarbību: eksperti pauž viedokli, kas jāuzlabo, lai tā būtu efektīvāka

Otrdien, 8. augustā, iznācis "Jurista Vārda" tematiskais laidiens, kas veltīts pagaidu aizsardzības pret vardarbību praktiskās piemērošanas problēmjautājumiem, izgaismojot aspektus, kas šo institūtu tā šī brīža formā nereti vērš par abpusgriezīgu asmeni, kas, nepareizi izmantots, nodara ne mazāku kaitējumu, un vienlaikus formulējot risinājumus, kā šos trūkumus novērst.   

Teju desmit gadus – kopš 2014. gada 31. marta – Civilprocesa likumā ir iedibināts pagaidu aizsardzības pret vardarbību institūts, kas personai civilprocesuālā kārtībā ļauj panākt faktiski tūlītēju aizsardzību no varmākas, kurš īsteno jebkāda veida fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku vardarbību, kā arī vardarbīgu kontroli. Pieaugot pagaidu aizsardzības pret vardarbību piemērošanas biežumam, praksē arvien biežāk vērojama negodprātības un atriebes motīvos balstītu pieteikumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu piemērošanu iesniegšana. Šis fenomens ne tikai grauj šīs aizsardzības efektivitāti un iedragā tās ieviešanas sākotnējo mērķi – pasargāt upuri no varmākas –, bet arī rada papildu slogu tiesībsargājošajām iestādēm, it sevišķi tiesnešiem, kam šādi pieteikumi jācaurlūko un jālemj par to pamatotību. 

Rīgas apgabaltiesas tiesnese Ilze Celmiņa, vērtējot iespējas pilnveidot pagaidu aizsardzības pret vardarbību piemērošanas efektivitāti, savā publikācijā uzsvērusi nepieciešamību tiesnešiem, kas skata civillietas, stiprināt zināšanas un pieredzi, tostarp juridiskajā psiholoģijā, lai praktiskajā darbībā atpazītu vardarbību un tās veidus, cietušā un varmākas attiecību īpatnības un tiesiskās situācijas potenciālo attīstību. Vienlaikus atzīmēta nepieciešamība nodrošināt informācijas pieejamību cietušajiem, lai prasmju trūkums patstāvīgi sagatavot pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību nebūtu šķērslis saņemt nepieciešamo aizsardzību. 

Aplūkojot šī tiesību institūta izcelšanos un pamatus, zvērināts advokāts Edgars Nikels īpaši uzsvēris, ka par nepatiesa pieteikuma par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļa piemērošanu persona var tikt saukta pie kriminālatbildības. Vienlaikus kriminālatbildības piedraudējums ir attiecināms uz tiem gadījumiem, kad persona pārkāpj tiesas lēmumā par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļa piemērošanu noteikto. Šajā aspektā E. Nikels rosinājis pārvērtēt Krimināllikuma 168.1 pantā noteikto soda sankciju. 

Vairākus praktiskus problēmjautājumus iezīmējusi arī zvērināta advokāte Liene Neimane, norādot, ka daļa iesniegto pieteikumu tiekot izmantoti, lai pastarpināti panāktu sev vēlamu rezultātu kādā citā personiskā, ar vardarbību nesaistītā jautājumā, savukārt finansiāli mazāk aizsargātā sabiedrības daļa, pastāvot reālai vardarbībai, likumā noteikto aizsardzību nesaņem, jo nespēj sagatavot tādu pieteikumu (tajā skaitā nespēj samaksāt kompetentam profesionālim par pieteikuma sagatavošanu), kas nekavējoši – nākamajā dienā – tiktu apmierināts. Kā vienu no problēmas iespējamiem risinājumiem L. Neimane norādījusi iespēju izskatīt aizsardzības pret vardarbību pieteikumu kriminālprocesuālā kārtībā. 

Aktuālu ieskatu šī tiesību institūta piemērošanas aspektos sniedz arī citi autori, kuru publikācijas lasāmas jaunajā tematiskajā izdevumā.  

"Jurista Vārda" saturs ir pieejams abonentiem (digitālam saturam piekļuve tūlītēja, noformējot abonementu). Drukāto izdevumu var arī iegādāties "Latvijas Vēstneša" internetveikalā.