Vai Saeimas deputāts var dot svinīgo solījumu latgaliski?

2011. gada 25. oktobris

Vai latgaļu valoda / dialekts ir pielīdzināma svešvalodai, un kāda ir iespēja to lietot oficiālā saziņā? Vai Saeimas deputātu svinīgā solījuma/ zvēresta došana latgaliski ir Satversmes 18. panta pārkāpums? 25.oktobra „Jurista Vārda” numurs pilnībā veltīts  šai tēmai.

Lai sabiedrība gūtu pilnīgāku priekšstatu par latgaļu valodas vai dialekta lietošanu oficiālā saziņā, "Jurista Vārds" aicināja izteikt viedokli ne tikai juristus, bet arī iesaistītos deputātus un valodniekus.

Šajā numurā tēmas ietvaros viedokļus pauduši: Saeimas deputāti Juris Viļums un Gunārs Igaunis, filoloģes - Dr.habil.philol. Ina Druviete, Dr.philol. Janīna Kursīte-Pakule, Dr.philol. Inita Vītola, Dr.philol. Ilze Sperga, juristi - Dr.iur.h.c. Egils Levits, Dr.iur. Sanita Osipova, Gunārs Kusiņš, Dr.iur. Jānis Pleps, Juris Rudevskis.

 Piedāvājam nelielu ieskatu dažos rakstos.

Gunārs Kusiņš intervijā Dinai Gailītei. Oficiālajā saziņā, arī Saeimas debatēs, jālieto latviešu literārā valoda

Vispirms gribu teikt, ka Latvijas Republikas Satversmē iekļautais zvēresta teksts, kā arī pats fakts, ka personai, lai iegūtu Saeimas deputāta mandātu, ir jāizpilda vairāki priekšnosacījumi, tai skaitā jādod šāds zvērests, nav pasaulē unikāla situācija. Šāda prakse ir daudzās pasaules valstīs, turklāt zvērestu tekstos var atrast visai daudz līdzību. Saeimas deputāta zvērests no citiem atšķiras ar to, ka tajā paredzēta apņemšanās stiprināt Latvijas suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tad, kad tika gatavoti Satversmes grozījumi, šis zvēresta teksta papildinājums bija īpaša deputātu vienošanās. Tātad, ievērojot un detalizējot Satversmes 4. pantā noteikto, tika likts īpašs, papildu akcents Satversmes līmenī. Šo grozījumu izdarīšanas brīdī spēkā jau bija Valsts valodas likums un deputātiem, manuprāt, bija skaidrs, ko nozīmē zvēresta tekstā iekļautie vārdi „latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu”. Attiecībā uz zvēresta došanas formu jāteic, ka tas ir jādod pilnā apjomā un bez nepamatotām atkāpēm.

 

Egils Levits. Par latviešu valodu Satversmes 4. pantā nacionālas valsts kontekstā

Latvija, kas dibināta latviešu nācijas pašnoteikšanās rezultātā, tāpat kā gandrīz visas citas Eiropas valstis, arī Igaunija un Lietuva (kur tas expressis verbis pateikts pēc neatkarības atjaunošanas 1992. gadā pieņemtajās konstitūcijās), ir nacionāla valsts. Izveidojot savu valsti, latviešu nācija no mazākumtautības Krievijā kļuva par valstsnāciju savā valstī – Latvijā. Nācija ir tauta, kam ir sava nacionāla valsts. Latviešu nācija ieguva savu valstisku ietvaru. Bez savas valodas nevar būt nedz nācija, nedz valsts. Tādēļ loģiski, ka valstsnācijas valoda ir valsts valoda. To konstitucionālā līmenī nosaka Satversmes 4. pants. Tas pieder pie valsts konstitucionālā pamata, kas grozāms tikai 77. panta kārtībā.

Tomēr Satversmes 4. pants nav izolēts regulējums. Tas, tāpat kā vairāki citi Satversmes panti – it sevišķi 3. pants, kas norāda, ka Latvijas valsts teritorija ir tieši latviešu nācijas apdzīvota teritorija, 18. panta otrā daļa, kas nosaka deputāta zvēresta tekstu latviešu valodā un viņa pienākumu iestāties par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, 21. panta otrais teikums, kas nosaka, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda, 101. panta otrās daļas otrais teikums, kas nosaka, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda, 104. panta otrais teikums, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības no valsts un pašvaldības iestādēm saņemt atbildi latviešu valodā, 114. pants, kas nosaka mazākumtautību tiesības – ir fragmentāra nacionālas valsts virsprincipa izpausme Satversmes teksta līmenī.

 

Juris Rudevskis. Vai Latgalei ir armija un flote

 Vispirms būtu jāizdara divas piebildes. Pirmkārt, pilnīgi neitrāls un objektīvs lasītājs, iespējams, uzreiz vaicātu, vai šis jautājums patiešām ir tik nopietns, lai to apspriestu „Jurista Vārda” slejās. Gandrīz katrā demokrātiski ievēlētā parlamentā gadās pa kādam ekscentriskam deputātam, tādēļ šajos parlamentos laiku pa laikam notiek dažādi vairāk vai mazāk uzjautrinoši brīnumi. Paši esam pieredzējuši gan nākšanu uz plenārsēdi šortos, gan dziesmas un pašsacerētus dzejoļus no Saeimas tribīnes, tomēr neviens no šiem faktiem nekādu īpašu juridisku novērtējumu nav pelnījis. Otrkārt, mums jāpatur prātā, ka piecdesmit gadus ilgusī padomju okupācija praktiski iznīcināja Latvijā civilizētās Rietumeiropas tiesību tradīcijas, aizvietojot to ar padomisko tiesību formālismu.

 

Jānis Pleps. Latgaliešu valoda un Satversme

 Vēsturiskajās parlamentārajās debatēs par Krievijas un Latvijas robežlīgumu tālaika Ministru prezidents Aigars Kalvītis Satversmes regulējumā saskatīja latgaliešu separātisma konstitucionālu aizliegumu: “Pasekojot līdzi Satversmes sapulces darbam, varam skaidri redzēt to, ka diskusijās ļoti bieži tika izvirzīts jautājums par Latgales iespējamo autonomiju, Latgales īpašu pašpārvaldes modeli, Latgales pretnostādījumu pārējai Baltijai, ar to domājot Kurzemi, Vidzemi un Zemgali. Turklāt pašā Latgalē tika daudz diskutēts par to, vai tai vispār vajadzētu kļūt par Latvijas sastāvdaļu. [..] Veidojot Satversmi, tika domāts par to, kā novērst kāda Latvijas novada atdalīšanās draudus.”

Vēl numurā:

  • Par latgaliešu valodu: filologu skatupunkti
  • Zvērests ir sena tradīcija, kur jāievēro precīza forma
  • Voi latvīši poši zyna, kas ir latvīšu volūda?

Plašāk lasiet 25.oktobra  numurā (www.juristavards.lv).

Uzziņai

  • Specializētais nedēļas žurnāls "Jurista Vārds" tiesiskai domai un praksei (iznāk otrdienās). Žurnāls ir lielākais juridiskais preses izdevums Latvijā un plašākais juristu neklātienes forums brīvai un kritiskai diskusijai. 
  • Iznāk kopš 1995. gada: sākumā - kā pielikums LR oficiālajam laikrakstam „Latvijas Vēstnesis”, kopš 2002. gada – kā patstāvīgs preses izdevums.

Papildinformācijai:

Dina Gailīte,
galvenā redaktore
juristavards@lv.lv